what is happiness
everyone is trying to get the answer
coffee shops and art museums
meeting friends and buying clothes
everyones is looking for the happiness
buying that and buying this
but they never knew
that happiness doesn't cost anything
it is free
it is here
it is in you
it is all around you
look at the birds flying in the summer sky
listen to the rain drops softly touching the ground
feel the fresh wind blowing daisies in your hair
smell the freshly brewed  coffee sitting on a kitchen table
happiness lies in the smallest things
it takes a simple breath
to bring yourself back in the moment
and find what is in you already
find true
happiness
within

viņa atgriezās mājās
acīs viņai bija redzamas skumjas
viņa nesaprata
galvā skanēja jautājums:
kāpēc
taču atbildi tā arī nesadzirdēja
atbilde kā mākonis
tūlīt pat izgaisa
pirms viņa spēja to saķert
rokas neklausīja
arī pārējie locekļi sekoja
viņa vēlējās kaut spētu izslēgt prātu
kā gaismas slēdzi
domas tai atņēma skābekli
taču mūzika to atkal papildināja..
"tev patika šīs dziesmas"
viņa domāja
izveidotas miljoniem skaistas atmiņas
tūkstošiem iemūžinātu mirkļu
prātā, uz ķermena un dvēselē
nezinu, vai tu vēl par to domā
tavas domas droši vien peld kaut kur citur
šķiet lietus ir noslāpējis atmiņas
pāri palikušas tikai peļķes
kādas pēdas tajās bradā
un samīda
un nosmacē
bet tomēr
kaut kas tur sakustās
es redzu tavu atspulgu
tu tomēr ieskaties
varbūt tomēr ieraudzīsi

sveiks dārgais
šodien tev īpaši izceļās acis
vai zināji?
tās mirdz vairāk nekā parasti
vai tu ieraudzīju kaut ko, kas tās apžilbināja?
vai varbūt tās cenšas ieviest gaismu sev apkārt?
apspīdēt cilvēkus, kurus tās uzlūko (?)
vai varbūt tās vienkārši glabā sevī noslēpumu
man nav ne jausmas
tikai tu to zini
es vēlos kaut tu man pateiktu
kaut tu uzrunātu mani
kaut vai bez vārdiem
bez skaņām
bet ar klusumu
ar kustību
ar savu ķermeni
to skaisto ķermeni, kurā dzīvo tava dvēsele
ķermeņa valoda ir pati skaistākā
tā spēj pateikt vairāk nekā simtiem vārdu
tavs smaids ir skaistākā rindkopa šajā stāstā
tu to atkārto tik bieži,
katru dienu
taču man nekad nepietiek..
nekad nevar būt par daudz tava žilbinošā smaida
manas lūpas nekad nespēj pretoties
acis iemirdzās,
sirdspuksti paātrinās
un sākas jauns stāsts,
kurā piedalās mūsu ķermeņi
tie raksta ar saviem locekļiem
pasaku, kurai nav beigu
tā nekad nebeidzas
bet gan turpinās
arī tagad
manas acis uzlūko tevi
tās iekāro tevi no jauna
mana sirds alkst pēc tavas mīlestības
ak mans mīļais
es vēlos veidot jaunu mākslas darbu
paņemsim rokās otas un ļausimies
nedomāsim par laiku
jo laika mūsu pasaulē nav
esam tikai mēs
un mūsu māksla

mana dvēsele man teica,
ka tā jūtas nedaudz iesprostota
tā teica, ka manā ķermenī tai nepietiek vietas
tā laužas ārā
tā cenšas izlauzties brīvībā
tā grib lidot
būt brīva kā putns tālēs zilajās
reizēm ieslēdzot dvēseles mūziku
es zinu, ka tā jūt
tā pazīst savu mūziku
kā gans pazīst savas avis
tad mana dvēsele dejo
tā dejo manā ķermenī
vairs neuztraucoties par vietu,
jo tā jūtas laimīga un pilnīga
laime un pilnība ir salīdzināma ar māju sajūtu
dvēseles mūzika rod šo māju sajūtu
kad nekas netrūkst
esi tikai tu
tavs ķermenis
tava dvēsele
un mūzika
visas šīs lietas saplūst kopā
un tās sauc par
mājām

cik grūti ir kaut ko izdarīt
grūti saņemties
un iet uz priekšu
gribu būt brīva,
bez pienākumiem un noteikumiem
gribu dzīvot tā, kā pati vēlos
gribu iet gulēt četros no rīta
un celties divos dienā
gribu izdzert kafijas tasi pēc pamošanās
un ingvera tēju pirms gulētiešanas
gribu skraidīt magoņu laukā
un sajust skaisto ziedu smaržu.
es gribu tik daudz..
bet vai kādreiz kāds uzklausīs?
izdarīs tā, kā  t u  vēlies?
tam ir domāti sapņi

es elpoju rīta vēju
un skrienu sniegpārslām līdzi
sniegā eņģeļus taisu
un ceļu sniegavīrus.
sniega pārsla uz degungala apstājas
un paliek tur līdz ar dūraini to noslauku.
sajūtas kā trako namā,
kur apkārt vienīgi baltās krāsas.
kāds no mugurpuses maigi pagrūž
tas ir vējš, kurš vēl dzenās pakaļ sniega pārslām.
tālumā redzami sniega virpuļi
kā tie gaudo un skrien
bet tad aizlido

kafijas pupiņas
cita rūgtāka par citu
bet visas kopā tās sniedz aromātu -
manām nasīm nezināmu.
ieliekam tās kulītē
un aizsienam to cieši,
lai neizbirst
un nepazūd
kafijas dārgakmeņi
man tuvie
bet tai part laikā nezināmie.
tie mirgo kā zvaignzes debess malā
es nolieku tos zem kāršu nama
un gaidu līdz brīnumi notiks
un kafijas dārgakmeņi ailidos
kopā ar gājputniem uz siltajām zemēm
izkusīs pupiņas un iekritīs indijas okēnā
okeāns pārtaps par kafijas mājām
un aromāts sniegsies līdz manai dzimtenei
mani kafijas dārgakmeņi
liks man dzīvot un sapņot kafijā

Kafija
citiem tā vairāk tīk melna
citiem balta
bet man bez cukura.
Kafijas garša ir neaprakstāma
nevajag lsd vai mdma
jo kafija spēj aizstāt visu.
Tai plūstot manī
es sajūtos kā paradīzē
jo kafijā ir kaut kas īpašs,
kaut kas tāds,
kas nav citos dzērienos.
Kafija liek man aizmirsties
un man tas patīk.
Mana burvju dzira
uz mūžū...

Es.. sēžu savā istabā un domāju
gulta cieta kā akmens
istaba klusa kā kaps,
bet es sēžu..
sēžu un klausos
logam pavērtam, es dzirdu
mašīnu trokšņus un sirēnas
cilvēku balsis un smieklus
skaisti.
Paveros pa logu
un ko es redzu tur?
mājas ar iedegtām gaismām istabās
mana vienīgā laikam tumša kā nakts
ne gaismas stariņš, ne sveces liesma
nekas... vienīgi tumsa
bet man patīk..
pat vairāk
es m ī l u.
Tumsa ir skaista
tā asocējas ar miegu
un miegs man ir vajadzīgs.
Bieži naktīs nevaru aizmigt,
jo dažādas domas galvā staigā
Taču tagad
domas ir aizgājušas
un es gribu gulēt
nē...
a i z m i g t