sveiks dārgais
šodien tev īpaši izceļās acis
vai zināji?
tās mirdz vairāk nekā parasti
vai tu ieraudzīju kaut ko, kas tās apžilbināja?
vai varbūt tās cenšas ieviest gaismu sev apkārt?
apspīdēt cilvēkus, kurus tās uzlūko (?)
vai varbūt tās vienkārši glabā sevī noslēpumu
man nav ne jausmas
tikai tu to zini
es vēlos kaut tu man pateiktu
kaut tu uzrunātu mani
kaut vai bez vārdiem
bez skaņām
bet ar klusumu
ar kustību
ar savu ķermeni
to skaisto ķermeni, kurā dzīvo tava dvēsele
ķermeņa valoda ir pati skaistākā
tā spēj pateikt vairāk nekā simtiem vārdu
tavs smaids ir skaistākā rindkopa šajā stāstā
tu to atkārto tik bieži,
katru dienu
taču man nekad nepietiek..
nekad nevar būt par daudz tava žilbinošā smaida
manas lūpas nekad nespēj pretoties
acis iemirdzās,
sirdspuksti paātrinās
un sākas jauns stāsts,
kurā piedalās mūsu ķermeņi
tie raksta ar saviem locekļiem
pasaku, kurai nav beigu
tā nekad nebeidzas
bet gan turpinās
arī tagad
manas acis uzlūko tevi
tās iekāro tevi no jauna
mana sirds alkst pēc tavas mīlestības
ak mans mīļais
es vēlos veidot jaunu mākslas darbu
paņemsim rokās otas un ļausimies
nedomāsim par laiku
jo laika mūsu pasaulē nav
esam tikai mēs
un mūsu māksla

viņa atgriezās mājās
acīs viņai bija redzamas skumjas
viņa nesaprata
galvā skanēja jautājums:
kāpēc
taču atbildi tā arī nesadzirdēja
atbilde kā mākonis
tūlīt pat izgaisa
pirms viņa spēja to saķert
rokas neklausīja
arī pārējie locekļi sekoja
viņa vēlējās kaut spētu izslēgt prātu
kā gaismas slēdzi
domas tai atņēma skābekli
taču mūzika to atkal papildināja..
"tev patika šīs dziesmas"
viņa domāja
izveidotas miljoniem skaistas atmiņas
tūkstošiem iemūžinātu mirkļu
prātā, uz ķermena un dvēselē
nezinu, vai tu vēl par to domā
tavas domas droši vien peld kaut kur citur
šķiet lietus ir noslāpējis atmiņas
pāri palikušas tikai peļķes
kādas pēdas tajās bradā
un samīda
un nosmacē
bet tomēr
kaut kas tur sakustās
es redzu tavu atspulgu
tu tomēr ieskaties
varbūt tomēr ieraudzīsi

mana dvēsele man teica,
ka tā jūtas nedaudz iesprostota
tā teica, ka manā ķermenī tai nepietiek vietas
tā laužas ārā
tā cenšas izlauzties brīvībā
tā grib lidot
būt brīva kā putns tālēs zilajās
reizēm ieslēdzot dvēseles mūziku
es zinu, ka tā jūt
tā pazīst savu mūziku
kā gans pazīst savas avis
tad mana dvēsele dejo
tā dejo manā ķermenī
vairs neuztraucoties par vietu,
jo tā jūtas laimīga un pilnīga
laime un pilnība ir salīdzināma ar māju sajūtu
dvēseles mūzika rod šo māju sajūtu
kad nekas netrūkst
esi tikai tu
tavs ķermenis
tava dvēsele
un mūzika
visas šīs lietas saplūst kopā
un tās sauc par
mājām