Es.. sēžu savā istabā un domāju
gulta cieta kā akmens
istaba klusa kā kaps,
bet es sēžu..
sēžu un klausos
logam pavērtam, es dzirdu
mašīnu trokšņus un sirēnas
cilvēku balsis un smieklus
skaisti.
Paveros pa logu
un ko es redzu tur?
mājas ar iedegtām gaismām istabās
mana vienīgā laikam tumša kā nakts
ne gaismas stariņš, ne sveces liesma
nekas... vienīgi tumsa
bet man patīk..
pat vairāk
es m ī l u.
Tumsa ir skaista
tā asocējas ar miegu
un miegs man ir vajadzīgs.
Bieži naktīs nevaru aizmigt,
jo dažādas domas galvā staigā
Taču tagad
domas ir aizgājušas
un es gribu gulēt
nē...
a i z m i g t

viņa atgriezās mājās
acīs viņai bija redzamas skumjas
viņa nesaprata
galvā skanēja jautājums:
kāpēc
taču atbildi tā arī nesadzirdēja
atbilde kā mākonis
tūlīt pat izgaisa
pirms viņa spēja to saķert
rokas neklausīja
arī pārējie locekļi sekoja
viņa vēlējās kaut spētu izslēgt prātu
kā gaismas slēdzi
domas tai atņēma skābekli
taču mūzika to atkal papildināja..
"tev patika šīs dziesmas"
viņa domāja
izveidotas miljoniem skaistas atmiņas
tūkstošiem iemūžinātu mirkļu
prātā, uz ķermena un dvēselē
nezinu, vai tu vēl par to domā
tavas domas droši vien peld kaut kur citur
šķiet lietus ir noslāpējis atmiņas
pāri palikušas tikai peļķes
kādas pēdas tajās bradā
un samīda
un nosmacē
bet tomēr
kaut kas tur sakustās
es redzu tavu atspulgu
tu tomēr ieskaties
varbūt tomēr ieraudzīsi