"nekas" poems
Es.. sēžu savā istabā un domāju
gulta cieta kā akmens
istaba klusa kā kaps,
bet es sēžu..
sēžu un klausos
logam pavērtam, es dzirdu
mašīnu trokšņus un sirēnas
cilvēku balsis un smieklus
skaisti.
Paveros pa logu
un ko es redzu tur?
mājas ar iedegtām gaismām istabās
mana vienīgā laikam tumša kā nakts
ne gaismas stariņš, ne sveces liesma
nekas... vienīgi tumsa
bet man patīk..
pat vairāk
es m ī l u.
Tumsa ir skaista
tā asocējas ar miegu
un miegs man ir vajadzīgs.
Bieži naktīs nevaru aizmigt,
jo dažādas domas galvā staigā
Taču tagad
domas ir aizgājušas
un es gribu gulēt
nē...
a i z m i g t
Dec 18, 2013
Dec 18, 2013 at 8:23 AM UTC
mana dvēsele man teica,
ka tā jūtas nedaudz iesprostota
tā teica, ka manā ķermenī tai nepietiek vietas
tā laužas ārā
tā cenšas izlauzties brīvībā
tā grib lidot
būt brīva kā putns tālēs zilajās
reizēm ieslēdzot dvēseles mūziku
es zinu, ka tā jūt
tā pazīst savu mūziku
kā gans pazīst savas avis
tad mana dvēsele dejo
tā dejo manā ķermenī
vairs neuztraucoties par vietu,
jo tā jūtas laimīga un pilnīga
laime un pilnība ir salīdzināma ar māju sajūtu
dvēseles mūzika rod šo māju sajūtu
kad nekas netrūkst
esi tikai tu
tavs ķermenis
tava dvēsele
un mūzika
visas šīs lietas saplūst kopā
un tās sauc par
mājām
Oct 26, 2016
Oct 26, 2016 at 4:12 PM UTC